Kurš gan nepazīst Ziemassvētkus, kas svinēti, sākot ar 20.decembri, trīs dieniņas, trīs naksniņas, citviet pat nedēļu. Salacgrīvas vidusskolā tos jau otro gadu atzīmē, ievērojot latviskās tradīcijas.
Taču Ziemassvētku nosaukums dažviet bija arī cits, kas attiecināms uz pirmo svētku vakaru un nakti – Bluķa vakaru. Arī mūsu skolā tika vilkts bluķis, to darīja sākumskolas vecākie skolēni – 4.a un 4.b klase kopā ar savām klases audzinātājām un folkloras kopēju Salacgrīvā – Zentu Menniku. Tā ir sena rituālu darbība, atdarinot saules gaitu.
Senatnē iepriekš sagatavotu bluķi vēla no vienām mājām uz otrām un pēdējās – sadedzināja. Mēs to vēlām apkārt skolai, ticot, ka savācām visu ļauno un slikto, ja nu tas bija ieperinājies starp mums. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi – ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.
Svētkiem gatavojāmies laicīgi – sakopām skolu, izpušķojām telpas, šogad ar īpaši iecienītu rotājumu – puzuri, kuru skolēni gatavoja klasēs, mājās kopā ar vecākiem un beigās saliekot visu kopā, izveidojām trīs lielus puzurus.
Ziemassvētki latviešiem bija gada bagātākie svētki, kad galdā tika celts viss, kas rudenī izaudzēts. Tā rīkojās arī visas sākumskolas klases, pirms tam katras klases audzinātājs ienesa gaismiņu telpā – aizdedzinātu sveci.
Tāpat kā senatnē, arī šajā pēcpusdienā, visi kopā sanākot, parādījām ko esam iemācījušies: 1.a kl. (sk. I.Kupča) pastāstīja par svētku galdu, 1.b kl. (sk. I.Ceika) – par bluķa nozīmi, 1.c kl. (sk. D.Kaša) skandēja tautasdziesmas, 2.a kl. (sk. L.Valaņina) pastāstīja par dažādiem ticējumiem, kas saistīti ar šo vakaru, 2.b kl. (sk. E.Kosīte-Viļķina) uzdeva visiem mīklas, 3. a kl. (sk. B.Runce) kopā ar folkloras grupu “Zēģelīte” dziedāja, bet 3.b kl. (sk. L.Juraka) zīlēja. Tad pēkšņi zālē sākās kņada, troksnis, kas tad tas? Jā, ciemos bija ieradušies ķekatnieki 4.a (sk. E. Liedeskalniņa) un 4.b klase (sk. V.Dance) – trokšņodami, dziedādami un spēlēdami ne tikai mūzikas instrumentus, bet arī klaudzinādami dažādus sadzīves priekšmetus – pannas, katlus. Viņi parādīja populārāko un īpašāko (pēc folkloras pētnieku teiktā) svētku rotaļu: kā vilks ķer kazu – tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris Ziemassvētkos.
Ziemassvētku pēcpusdienas nobeigumā skatījāmies latviešu tautas dejas, kuras dejoja sākumskolas deju kolektīvi (sk. A. Gīze) un klausījāmies ksilofona spēlē (sk. I. Ādmīdiņa).
Un visbeidzot mūs apciemoja skolas galvenais rūķis – direkors E. Ādmīdiņš un divas sniegbaltītes – mācību pārzines S.Šlekone un S. Čiževska, kuri atnesa visgaidītākās dāvanas – atzinības rakstus par izcilām, teicamām, labām sekmēm un labu uzvedību.
Paldies visiem, kas palīdzēja, lai taptu šis pasākums, īpaši mūsu Zentiņai.
“Ja ap Ziemassvētkiem ceļi melni, tad būšot labi gadi.” Noticēsim šim ticējumam, jo šī gada Ziemassvētki laikam būs bez sniega.
Lai izdodas viss, kas iecerēts!
Rakstā izmantoti materiāli no grāmatas “Latviešu gadskārtas, M. Mellēna”
Salacgrīvas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas jomā Iveta Kupča
