Lieldienas rītā Ziedēja zālīte; Pats Dieviņš staigāja Pa zaļu zālīti.

Zaļajā ceturtdienā sākumskola ieskandina Lieldienas. Taču svētku sajūta bija jūtama jau ātrāk, kad skola tika dekorēta ar mājturības un vizuālās mākslas stundās veidotajiem bērnu darbiņiem. Katrā klases telpā varēja vērot plaukstošus koku zarus, kas izrotāti ar krāsainām oliņām. Lieldienu simbols ir ola, kas simbolizē atdzimšanu, jaunu dzīvību, pilnību un sauli. Daudzas tautas ticēja, ka pasaule radusies no milzīgas olas un ola, kā visas dzīvības sākuma simbols, pastāvējusi mūžīgi, tālab olām tika piedēvētas arī maģiskas spējas. Arī mūsu sākumskolas skolēni krāsoja Lieldienu oliņas raibas jo raibas.

Otrs populārākais Lieldienu simbols ir zaķis – tas simbolizē nevainību, mīļumu un auglību. Saskaņā ar kādu leģendu dieviete Ēostre katru pavasari pārvērta vienu putnu par zaķi un sūtīja kā labo gariņu pie cilvēkiem, lai noskaidrotu, kas notiek viņu mājās. Kā atlīdzību par šo darbu dieviete zaķim reizi gadā ļāvusi dēt raibas olas. Redz, no kurienes tie zaķi dēj olas!

Kad visi darbi apdarīti, var sākt svinēt svētkus. To mēs darām kopā Salacgrīvas pilskalnā. Arī pilskalnu paspējām izrotāt ar pašizgatavotām Lieldienu kompozīcijām. Sakārtojām sevi, izrotājām un iesvētījām šūpoles un skolēniem, apdziedot skolotājus, kārtīgi izšūpojāmies. Pastāv uzskats, ka pēc svētkiem Lieldienu šūpoles jāizjauc, lai tajās raganas nenāk šūpoties un mājputniem labāk padodas perēšana.

Salacgrīvu varam dēvēt par vēja pilsētu, jo šodienas vēju nevarējām noslēpt nekur, tādēļ nācās tā kārtīgi izkustēties, uzspēlējot olbolu, sitot podus un ripinot oliņas. Lai būtu vēl siltāk, sanācām apkārt ugunskuram, skandējām tautasdziesmas, dziedājām dziesmas, ar mēmā šova palīdzību atminējām Lieldienu tradīcijas un šo to jaunu uzzinājām par Lieldienu sapņiem.

Lai piepildās visi mūsu šī pavasara sapņi!

Priecīgas Lieldienas!

 Sākumskolas skolotāja Iveta Kupča

” ids=”1841,1842,1843,1844,1845,1846,1847,1848,1849,1850,1840″]